Klienta stāsts
Vairāku gadu ilgā tiesvedībā Administratīvā tiesa izskatīja administratīvo lietu Nr. A420612510, kurā tika aplūkots jautājums par Publisko iepirkumu likuma (2006. gada 6. aprīļa redakcijā) 3. panta pirmās daļas 7. punkta piemērošanu. Norādītais likuma pants paredz izņēmuma gadījumus, kuros likums un tādējādi publiskā iepirkuma procedūras nav jāpiemēro. Viens no šādiem gadījumiem atbilstoši 3. panta pirmās daļas 7. punktam ir, ja iespējamā iepirkuma priekšmeta izpildi plānots nevis nodot tirgum, bet pakalpojumu sniegt pašas publiskās personas spēkiem.
Lietas būtība ir saistīta ar to, ka 1998. gada 23. oktobrī vairākas Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldības, tostarp Limbažu un Cēsu novada pašvaldība, nodibināja SIA „Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija” (no 2012. gada 20. oktobra kapitālsabiedrības nosaukums ir SIA “ZAAO”). 2008. gada 16. decembrī un 2012. gada 22. martā Cēsu novada pašvaldība noslēdza līgumus ar SIA “ZAAO” par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu Cēsu novadā. 2009. gada 1. decembrī Limbažu novada pašvaldība noslēdza līgumu ar SIA “ZAAO” par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu Limbažu novadā. Pirms minēto līgumu noslēgšanas netika rīkota publiskā iepirkuma procedūra. Pieteicēja SIA L&T iesniedza tiesā divus pieteikumus, kas apvienoti vienā tiesvedībā, lūdzot uzlikt pašvaldībām pienākumu rīkot publiskā iepirkuma procedūru sadzīves atkritumu savākšanas un transportēšanas pakalpojuma nodrošināšanai Cēsu un Limbažu novadā, kā arī izbeigt ar SIA “ZAAO” noslēgtos līgumus.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē 2014. gada 29. decembrī, izskatot lietu kasācijas kārtībā, atzina, ka publiskā iepirkuma procedūras izņēmums atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 3. panta pirmās daļas 7. punktam ir attaisnots, ja pasūtītājs attiecīgo personu kontrolē tāpat kā savus dienestus. Tāda pati kontrole ir tad, ja iestāde var ietekmēt šīs personas lēmumus, tostarp gan attiecībā uz tās stratēģiskiem mērķiem, gan svarīgiem lēmumiem. Citiem vārdiem sakot, iestādei ir jābūt iespējai veikt personas strukturālu un funkcionālu kontroli, turklāt tai jābūt faktiskai. Ja persona pieder vairākām iestādēm, tās var kopīgi veikt tādu pašu kontroli, nav nepieciešams, lai katra iestāde to veiktu atsevišķi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. un 88. pants regulē publiskās personas darbību privāto tiesību jomā. Atbilstoši minētajām normām, vispārīgi pašvaldība var darboties divējādi: pirmkārt, sniegt, otrkārt, veikt komercdarbību. Abos gadījumos, lai arī darbības raksturs ir atšķirīgs, tas ir vērsts uz sabiedriski svarīgu pakalpojumu nodrošināšanu. Izšķiršanās starp abiem darbības veidiem var notikt tad, ja publiskā persona nolēmusi pakalpojumu sniegt pašas spēkiem. Savukārt jautājumā, vai principā šādu pakalpojumu izpildi nodot tirgum vai tos nodrošināt pašas spēkiem, publiskai personai ir plaša rīcības brīvība, kas balstās politiski definētos mērķos un apsvērumos, kas var būt atkarīgs no tā, cik sociāli orientētu politiku tā īsteno. Tādēļ kontrole pār šādu izšķiršanos un rīcību nepakļaujas tiesību kritērijiem un tādējādi — tiesas ietekmei.
Ņemot vērā norādītos secinājumus, Augstākā tiesa mainīja iepriekš pastāvējušo judikatūru, atzīstot, ka iepriekš pieņemtais biroja klientam nelabvēlīgais Administratīvās apgabaltiesas spriedums nav pamatots un ir atceļams, un lieta tikai nosūtīta Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.
Savukārt Administratīvā apgabaltiesa ar 2015. gada 19. jūnija spriedumu, kas stājās spēkā 2015. gada 21. jūlijā, būtībā pievienojās biroja vadošā partnera paustajai argumentācijai, atzīstot, ka pašvaldībām, kas ir minētajā lietā iesaistītā biroja klienta kapitāla daļu īpašnieces, ir tiesisks pamats slēgt līgumu ar klientu bez iepirkuma procedūras piemērošanas.
