Zvērinātu advokātu birojs “Atlācis un Partneri” nodrošināja veiksmīgu klienta interešu pārstāvību Senātā. Lieta pret klientu – daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas apsaimniekotāju – tika ierosināta par pienākumu izslēgt no tā izrakstītā rēķina pozīciju “ūdens starpība” vairāku simtu EUR apmērā, kas izveidojusies starp daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos uzskaitīto ūdens patēriņu.
Kā galvenais arguments pret klientu tika izvirzīts apgalvojums, ka spēkā esošie normatīvie akti neparedz dzīvokļa īpašnieka pienākumu apmaksāt ūdens starpību, kas izveidojusies daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai situācijā, kad notikusi ūdens patēriņa skaitītāju pašrocīga noņemšana bez iepriekšējas saskaņošanas.
Prasītāja ieskatā pienākums segt starpību starp daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos uzskaitīto ūdens patēriņu nevar iestāties pie apstākļiem, kad tam piederošā dzīvokļa īpašumā uzstādītie ūdens patēriņa skaitītāji verificēšanai bez saskaņojuma pašrocīgi noņemti, pārkāpjot ūdens skaitītāju noņemšanas procesu, kāds tas pielīgts ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu.
Pirmās instances tiesa prasību apmierināja.
Par pirmās instances tiesas spriedumu klients patstāvīgi iesniedza apelācijas sūdzību, kur apelācijas instances tiesa, pievienojoties prasītāja pozīcijai, uzlika atbildētājam (klientam) par pienākumu izslēgt no prasītājam izrakstītā rēķina pozīciju “ūdens starpība”.
Daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotājs vērsās pie zvērinātu advokātu biroja “Atlācis un Partneri” speciālistiem, lai par apelācijas instances spriedumu iesniegtu kasācijas sūdzību.
Senāts piekrita biroja kā kasatora pārstāvja formulētajiem argumentiem, ka neatkarīgi no tā, kura persona dzīvoklī uzstāda vai maina ūdens patēriņa skaitītāju, ja tāds ir daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopības lēmums, pievienošanas vietu atplombē un noblombē pārvaldnieks un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.
Atkārtoti skatot lietu, apelācijas instances tiesa atzinusi, ka verifikācijas veikšana ir īpašnieka pienākums, taču tā jāveic normatīvos aktos un pašu īpašnieku noteiktā kārtībā, un lēma pilnīgi noraidīt prasītāja prasību. Apelācijas instances tiesa spriedumā atzinusi, ka atbildētāja (klienta) apelācijas sūdzībā minētie apsvērumi ir pamats pretēja sprieduma taisīšanai – prasības noraidīšanai. Attiecīgais spriedums ir stājies likumīgā spēkā.
Juridisko palīdzību daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas apsaimniekotājam nodrošināja biroja vadošais partneris zvērināts advokāts Edgars Atlācis.
